Pirmoreiz par tādu
meža terapiju ieminējās mana mamma. Pirms
pāris gadiem viņa salauza kāju un, pēkšņi visa viņas ierastā pilsētas
dzīve (kāpšana uz piekto stāvu, iepirkšanās, braukšana ar transportu,
utt.) kļuva milzīgi sarežģīta. Viņa mācījās pārvietoties ar kruķiem, bet
tad, kad krita un traumēja kāju vēlreiz, pieņēma draudzenes piedāvājumu
pārcelties padzīvot pāris mēnešus pie viņas uz laukiem. Lauki, izrādās,
ir meža mājas, kur vairāku kilometru rādiusā nav nekā. Nav pat mobilās
zonas!
Mana mamma praktiski pazuda kaut kur mežā... Tad, vienu
dienu, viņa atbrauca mūs apciemot. Es uzreiz pamanīju, cik ļoti viņa
izmainījās...tik dabiski smaidīga, pozitīva un atpūtusies! Mamma daudz
stāstīja par meža terapiju :-) Kopš tā laika viņa dzīvo prom no pilsētas
un ir īstā dabas mīlētāja, un vērotāja.
Būtībā, meža
terapija ir dabas dziedinošais spēks par baltu velti. Un, lai tas
darbotos uz cilvēka, nav svarīgs gadalaiks, vai laikapstākļi. Daba ir
brīnišķīga saulē, vējā, miglā, lietū...gan rudenī, gan pavasarī, gan
ziemā, gan vasarā... Lai pilnā mērā izbaudītu dabas burvību, man būtu
viena praktiskā piezīme, ka svarīgs ir atbilstošs apģērbs. It īpaši, ja
dabu grib baudīt kopā ar bērniem. Un, paliekošām vizuālām atmiņām, -
fotoaparāts.
Mums visiem bija grūta nedēļa un sestdienas rītā
jūtām, ka spēki ir izsīkuši... Bet, apkārt raibās pidžamās staigāja trīs
mūsu jaunākie bērni. Es labprāt gribētu ieritināties segā pie TV un tā
nogulēt visu dienu, bet tad atcerējos par jau daudzas reizes mūsu
ģimenes izmantoto
meža terapiju :-)
Salikām kastīti ar
desmaizītēm un pielejām termosu ar siltu kakao. Mašīnas bagāžniekā
sametām ragaviņas un sniega lāpstu. Un tad, kad beidzot uz aizmugurējā
sēdekļa parādījās trīs mazas galviņas raibajās cepurītēs, vīrs ķerās pie
sava Jeep stūres, un aizveda mūs uz mežu. Man līdzi kā vienmēr bija
mans uzticīgais Sony.
Diena bija pelēcīga un
sniegotās ainavās varēja saskatīt neaprakstāmi daudz, man tik ļoti
mīļas, pelēkas krāsas toņu un nianšu...
Mežā
atradām daudz vietējo zvēru pēdas. Izvizinājām bērnus ar ragavām.
Fotografējām...un tad piestājām pie vienas skaistās eglītes, uz nelielu
ziemas pikniku. Iekārām eglītē burkāniņus, lai pēc mūsu aiziešanas
zvēriņiem prieks. Sasildījāmies ar kakao. Un pārsteigums no mammas bija
no Ziemassvētkiem pāri palikušo brīnumsvecīšu un sveču dedzināšana.
 |
| Pa ceļam uz mežu... |
 |
| Pa ceļam uz mežu... |
Atbraucām mājās ļoti labā noskaņojumā, pārguruši un ar sarkaniem vaigiem!!!
Vediet arī savus mīļumus uz mežu! Priecāšos, ja padalīsieties ar mani savos iespaidos!
Vakarā, kad mazie aizies gulēt, es gan, uz pāris stundām, nodošos adīšanas priekam un noklausīšos kādu labu filmu!
Labu noskaņojumu jums un jūsu ģimenēm visu nākošo nedēļu!
